Pateicības lūgšana Zemei un Debesīm

Savā iekšējā klusumā, savā gaismā esot,
pastiepju rokas pret debesīm, zemi, pļavām un upēm,
strautiem, mežiem un birztalām un,
apskaujot tos, ielieku sirdī savā.Vērojot pļavu fejas un koku garus,
uzrunājot puķes un dejojot kopā ar ugunskura liesmām,
pateicos Zemei un Debesīm par šo iespēju.

 Par šo iespēju būt tagad un šeit uz planētas Zeme,
lai arī kādi ceļi pirms tam man ir bijuši.

Pateicos, ka varu elpot un pulsēt vienā ritmā ar planētas Zeme
un līdz ar to šī Visuma un visu Visumu enerģijām.

Katra asins lāse un gaisa malks ir piepildīts ar brīvību,
mīlestību, laimi un esības prieku, ko izstaro Radītāja gaisma.

Tā ir kā stari, kas atrod ceļus un savieno visus Visumus.
Šī Visumu Vienotā Saule ir it kā tik tālu,
bet tai pašā laikā tā ir arī manis pašas centrālā saule,
kuras stari, sasildot un izgaismojot iekšējo telpu,
sāk starot uz visu pasauli.

Uz katru zāles stiebru, putnu, ziedu un cilvēkiem visapkārt.
Iekšējā saule kļūst ar katru elpas vilcienu
arvien spožāka
līdz tās gaisma ir vienāda ar Visuma Vienotās Saules gaismu.

Gaisma ieskauj gaismu.
Saule savienojas ar sauli.

Un Viss kļūst par Vienu.
Caur ieelpu un izelpu vienā ritmā ar Visumu un visiem Visumiem.
Kā pateicība Zemei un Debesīm par šo iespēju.
Iespēju būt Tagad un šeit.
Uz planētas Zeme.
Pateicos.