 Kad spoža zeltīta gaisma apņem mani,
tad jūtu un zinu, ka esmu Marijas Magdalēnas enerģiju ieskauta. Viņas dievišķās sievietes atmošanās enerģija ir atnākusi pie manis, lai palīdzētu man atdzimt un dzīvot harmonijas un mīlestības pasaulē. Tāpēc es lūdzu Tevi, Marija Magdalēna, piepildi mani un visu manu esību ar savu vibrējošo zelta gaismu. Es lūdzu Tevi, Marija Magdalēna, palīdzi man pilnībā augšāmcelties kā Sievietei – dievietei kopā ar savu gaismas ķermeni. Nostiprini manī radošumu, manu saikni ar dvēseli un Radītāja gaismas pasauli. Kad esmu es dievišķā plūsmā, tad jūtu, ka varu ar katru elpas vilcienu arvien vairāk kopā ar Tevi būt, Marija Magdalēna. Tu esi tā, kas palīdz man sajust sevi. Tu esi tā, kas iedrošina man pieņemt sevi tādu, kāda es esmu. Tu esi tā, kas māca man, kā mīlēt sevi un pasauli ap sevi. Tu to paveici ,Marija Magdalēna! Šo dievišķo sievietes Augšāmcelšanos, lai tagad palīdzētu to izdarīt mums – Zemes sievietēm. Es sajūtu, ka dievišķā zelta gaisma, ar kuru Tu pieskaries Zemei un katrai sirdij, arī jebkurā sievietē var būt tik daudz, cik tās ir Tevī. Es zinu, ka man ir tikai jānotic zelta gaismai sevī un jāatver sevi tai. Kopā ar Tevi, Marija Magdalēna. Mana Dvēseles māsa, mans Draugs un Skolotāja. Tu to paveici, atdzimstot jaunai esībai. Es arī to varu. Es ticu. Es eju. Es daru. ES ESMU. Patecībā un mīlestībā Tev, Marija Magdalēna! Maija Kadiķe
0 Comments
Kad spējam apzināt sevi kā Zemes daļu un arī uzņemties atbildību par to, kas notiek uz Zemes, mēs atgriežam sev savu spēku un palīdzam Zemei atdzimt un ievilkt jaunu, tīru gaisa malku.
Es dzimstu no Zemes klēpja. Kad visa mana būtība saplūst ar Zemi, es varu atkal dzimt no jauna, ienesot sevī visas Gaismas iespējas, ko dod dzīve šobrīd un šeit. Es noliecos pie Tavām kājām, mana Māte - Zeme un lūdzu Tevi pieņemt mani kā savu bērnu. Iespējams, ka esmu sevi no Tevis atdalījusi, nenovērtēdama Tavu nozīmi savā dzīvē, nesajuzdama Tavu spēku un atbalstu. Tagad es saprotu un apzinos, ka bez Tevis nebūtu manis. Un es lūdzu, pieņem mani ar visu savu būtību. Lūdzu paņem mani savā klēpī. Kā bērns es atgriežos Tavā dzemdē, lai Tu mani radītu, sildītu un mīlētu. Tu esi mana Lielā Māte, un tikai caur Tevi es varu sevī atkal atgriezt to, kā man ir pietrūcis, lai es būtu pilnīgi laimīga šeit savā dzīvē uz planētas Zeme. Es saņemu mieru un pārliecību. Es sajūtu sevī Zemes Gaismas spēku. Tavs maigums un mīļums ieskauj mani, Māt! Tas ieliek manī drošus dzīves pamatus. Es jūtu un zinu, ka tādu mīlestību, kurai nav nekādu pieprasījumu, spēj dot tikai viena māte . Un tā esi Tu, Zeme! Esot Tavā siltajā dzemdē, es saņemu visu to, kas man, kā bērnam, ir nozīmīgi, lai veidotu savas drošās un laimīgās Zemes mājas. Es esmu Tevī un dzimstu no Tavas visaptverošās mīlestības. Es saņemu visu to labāko, ko dzīve man spēj dot. Mana sirds ir atvērta ticībā un pārliecībā par savu Gaismas Ceļu. Es dzimstu no Tava klēpja, Māt! Es dzimstu katru dienu no jauna. Saņemot tieši to, ko šis mirklis spēj man dot un atgriežot Zemei pašu gaišāko, kas man ir – mīlestību. Es visa esmu no Tevis. No Tavas zemes, ūdens, uguns un gaisa. Mana Gaismas būtība savienojas ar Tavu Gaismas Sirdi. Es nāku no Tava ķermeņa, Māt, lai kļūtu par Gaismas ziedu uz Zemes. Es dzimstu šodienai. Es esmu savā patiesajā Gaismas spēkā un pieņemu to ar pateicibu. ES ESMU. Klātesot Erceņģelim Metatronam un Sandalfonam kopā ar Māti Zemi, pierakstīja Maija Kadiķe  Pavasara Māras dienā no grāmatas Sievietes svētība.
Es lūdzu par mīlestību. Es lūdzu, esot savienota ar Gaismas Avotu, kas ir manī. Es lūdzu, lai sirds arvien vairāk spēj atvērties mīlestībai. Lai mana mīlestība atrod Ceļu pie tiem, kam tā ir vajadzīga šobrīd. Es lūdzu, lai sirds ir kā saule, kuras staros vienmēr ir silti. Es lūdzu, lai mīlestība ir kā vienmēr plūstoša upe, kurai nekad nav ne sākuma, ne beigu. Lai mana mīlestības upe spēj maigi un mīļi ieskaut tos, kas ir man blakus un arī tos, kas ir tālumā. Mīlestība ir tik spēcīga, ka tā sajūt cilvēku sirdis vienalga kur viņi būtu šobrīd. Lūdzot par savu mīlestību, es lūdzu par sievietēm. Par mums visām es lūdzos. Lai mums pietiek skaidras apziņas, lai saprastu, cik mūsu mīlestība ir nozīmīga. Gan mums pašām, gan mūsu ģimenei, gan visai Zemei. Tik ilgi daudzi cilvēki ir bez mīlestības dzīvojuši, ka ir aizmirsuši, kas tā ir un ir tik ļoti izslāpuši pēc tās. Šīs slāpes rada nemierus, bailes un karus. Bet mēs, sievietes, varam to mainīt. Mēs varam mainīt Zemes vibrācijas, jo arī Zeme ir sieviete, mūsu Māte. Kad mēs savienojamies ar savu vistīrāko mīlestības pieredzi šeit uz Zemes, un šīs atmiņas ir katras sievietes sirdī, tās dara mūs dziļas, patiesas un atklātas. Tas ir kā kļūt atkal par sēklu un savienoties ar Zemi, sajūtot tās siltumu, drošību un pieņemšanu. No šī vispazemīgākā punkta mēs spējam atkal augt un augšāmcelties. Kā sēkla no Avota. Kā zieds no saknēm. Tur, zemē, ir mūsu spēks, kas ir pirmsākums mīlestībai, kurai nav robežu. Tagad mēs spējam dot mīlestību un to saņemt. Tagad mēs ieraugām mīlestības spēku un izlabojam to, kas ir bijis jādara savādāk. Ar šīm mīlestības saknēm savienojam sevi, savu ģimeni un dzimtu. No šī Avota dzer mūsu dzimtas sievietes un vīrieši, mūsu ģimenes sievietes un vīrieši, mūsu bērni un mēs pašas. Šis Avots ir bezgalīgs un mūžīgs. Tagad mēs spējam dziedināt visas savas attiecības visās savās dzīvēs, lūdzot piedošanu un savienojoties ar mīlestības Avotu sevī. Sievietes mīlestība spēj atvērt vīrieti un darīt viņu laimīgu. Tagad varam nolikt lepnību, lai mācītos mīlēt no jauna. Mīlēt patiesi un no sirds. Zeme ir sieviete. Sieviete ir mīlestība. Zeme ir mīlestība. Es dzīvoju mīlestībā. Es esmu mīlestība. ES ESMU. Klātesot Lielai Mātei Maija Kadiķe Lai svētība katrā mājā, ģimenē, cilvēkā!  Par sevi es lūdzu, Radītāj,
par vienotību savu! Lai gaisma, kas ir manī un ap mani, vienā punktā sanāk un manu iekšējo vienotību un līdzsvaru stiprina! Šīs vienotības un līdzsvara manī ir tik daudz, cik ir vienotības un līdzsvara ir Tevī, Radītāj! Tad es šo vienotību un līdzsvaru savā zemē nesu. Stipras tai ir saknes un ražīgi zari un augļi! Es lūdzu, lai mana zeme gaismas vienotībā starotu un caur šo gaismu vienotību un līdzsvaru ar citām zemēm atjaunotu, jo visas tās no Viena Avota ir nākušas. Es lūdzu, lai planēta Zeme vienotību un līdzsvaru iegūst, jo ar to mana zeme ir savienota un es tur esmu! Pateicos visiem Gaismas spēkiem! Pateicos savai dzimtai, ģimenei un sev!  Tava patiesā Tu, zin patiesību.
Lai arī šobrīd tev vēl ir neiespējami saprast visus par un pret, skaidrību un neziņu, mieru un cīņu, harmoniju un haosu, apstājies. Dod sev šo apskaidrības mirkli. Tikai sev, lai nav nekā lieka tevī. Tikai tu pati ar sevi sevī. Mirklī sākas lielas lietas. Bet tikai tava klātbūtnes telpa var atvērt šo lielumu tevī pašā. Un tagad sāc pateikties. Arvien īstāk un dziļāk, vieglāk un vienkāršāk. Izdzīvo pateicības pieredzi caur sevi visu. Ja arī liekas neiespējami pateikties par to, kas ir tik ļoti sāpinājis, mēģini pateikties sev. Par dzīvību pateicies. Par to, ka tu elpo un ka tu esi. Ka tev ir tava dzīve un tātad – iespēja. Pateicība dara vieglus tavus soļus. Un tagad paveries atpakaļ un noslēdz mieru ar pagātni. Pateicības zelta Gaismā zūd tās vara pār tevi. Tu esi brīva. Tev ir iespēja likt katru soli viegli un ar prieku. Radīšana notiek tevī pašā. Uzticies savam plaukstošam sirds dārzam. Tavā elpā ir dzirksteļojoša dzīvība. Pateicies katram, Kas palīdzēja tev radīt jauno tevī. Paliec pie šīs izvēles. Esi uzticīga sev. Pateicies. Uzticoties savai sirdij, tu vienmēr nonāksi tur, kur tev ir jābūt. Vienalga, kas notiek šobrīd tavā dzīvē, tici savam Ceļam. Tas ir vienreizējs un unikāls, tas ir tavu pieredžu Ceļš. Dodies, neapstājoties, jo nav nekā vienkāršāka un vienlaicīgi sarežğītāka par pašu Ceļu.  Kad tavi pirkti pieskārās Sirdij,
Tu samulsi no kailuma un plašuma.. Bija tik ilgi līdz tai jāiet, jābrien, jārāpo un jāskrien. Jāpeld cauri asaru jūrai. Jānirst zemapziņas dziļumos. Tavs meklējumu Ceļš veda tevi vēl lielākās dzīlēs un tumšākos mežos. Izmisuma biezokņos Tu zaudēji arvien vairāk cerības. Bet kaut kur dziļi tevī dzīvoja ticība. Kaut kad Tu viņu biji pazaudējusi. Ticība gāja citu Ceļu, bet kāda daļa tevī vienmēr par viņu atcerējās. Tā bija mīlestība, kas atcerējās par savu māsu ticību. Impulss bija tikko sadzirdams un kluss. Bet Tu to sadzirdēji. Nav nekā vienkāršāka un sarežģītāka par Ceļu. Ceļš liek virzīties, neapstāties un pārveidoties. Jo mainās viss Tev apkārt. Un Tu vairs nevari būt tas, kas iepriekš. Cik tālu bija jāaiziet, lai atkal satiktos savā sirdī ar ticību. Mīlot savu Celu, Tu pamazām atguvi sevi. Un nonāci Sirdī, kas atkal ir Ceļš, kurā Tu atbrīvo sevi no iedomām par to, kāda ir tava sirds un kā Tu mīli. Sirds savā kailumā nekad nemelo. Nomet priekšstatus kā drēbes un seko tai! Tu to vari! Es emu pie tavas rokas, lai pavadītu un iedrošinātu! Esi Sirdī! Esi mīlestībā. Klātesot Kristum Rudens ir veļu laiks, kas atgādina mums par dzimtu un senčiem. Lūgšana par dzimtu, lai ir kā Gaismas pavadonis mums šajā laikā, kad godinam savas saknes un varam pateikties katram, kas bija pirms mums, tā dodod mums iespēju būt tagad uz Zemes un darīt tās lietas, kas ir paredzētas pēc Augstākā dievišķā plāna. Pateicībā un mīlestībā. 
|
