Atgriešanās pie pilnības

Vasaras vidū esot, daba sadarbojas ar mums, sniedzot atbalstu un spēku. Piepildīsim sevi ar Gaismas klātbūtni, jo tā būs tik svarīgi, dodoties Ceļā uz pilnmēness aptumsumu nākamā nedēļā. Viss, ko iegūsim tagad, ir kā pamats nākamai ieniršanai savās zemapziņas dzīlēs. Dod sev šo iespēju! Spēks ir dabā un lūgšanās.

Kad zelta rasa manām pedām pieskaras,
es zinu, ka esmu saules apmirdzētās Gaismas pļavās.
Dabas pilnbrieds visapkārt uzrunā manu iekšējo pilnību.
Es zinu un jūtu, ka tas, kas notiek dabā, laikā,
kad zeme, ūdens, uguns un gaiss ir savā augstākajā punktā,
atbalsojas un ieplūst arī manī.
Manī mostas šī pieredze, kas dod iespēju
harmonizēt visas pasaules, kurās dzīvoju.
Ar pateicību pieņemu zemes pasauli
un ar to sadarbojos.
Ar pateicību pieņemu ūdens pasauli
un ar to sadarbojos.
Ar pateicību pieņemu uguns pasauli
un ar to sadarbojos.
Ar pateicību pieņemu gaisa pasauli
un ar to sadarbojos.
Katra šī enerģija tuvami mani iekšējam līdzsvaram.
No šīs vietas sevī, esot Gaismas sirdī,
spēju arvien vairāk atgriezties savā vienotībā
un atcerēties savu dievišķo pilnību.
Tieši tādu, kādu Lielā Māte
un Lielais Tēvs mani ir radījuši.
Es uzticos Viņiem un savienojos
ar dievišķo ieceri un Gaismu,
kas manī ir no Lielās Mātes un Lielā Tēva.
Tagad es atļauju sev pieņemt sevi tādu, kāda esmu.
Tātad dievišķo Vecāku radīta.
Es esmu Viņu auglis.
Lielā Māte un Lielais Tēvs ir Vienotība,
Gaisma, Mīlestība un pilnība.
Tad arī es tas esmu.
Viņu Gaismas pirmsākums ir manī.
Izejot cauri dažādām pieredzēm,
ar katru mirkli arvien vairāk pieņemu sevi,
savu Gaismu un pilnību.
Daba visapkārt man par to stāsta un atgādina.
Viss ir Viens.
Viss ir pilnīgs.
Es Esmu.

Klātesot Marijai Magdalēnai