Tu atkal man māci paļauties.
Tiesi tad, kad liekas, ka esmu jau daudz ko apguvusi, Tu nāc un mani izaicini.
Sākumā liekas, ka sabrūk viss, ko zināju pirms tam.
Atmesdama šaubas un neziņu, esmu tik daudzus gadus gājusi šo ticības un paļaušanās Ceļu.
Tagad ir sajūta, ka vienā mirklī ir sabrucis tik daudz kas no tā, ko tik ilgu laiku esmu veidojusi.
Sēdot pie savām drupām, manī mostas spīts un drosme to tomēr paveikt līdz galam.
Es jūtu, ka Tu uzliec roku uz mana pleca un saki –
Pietiek gaidīt. Ejam.
Ceļš ir tas, kur vienmēr esmu jutusies labi.
Tagad, kad lieku savus soļus Tevis atstātajās pēdās, sajūtu, ka manī mostas spēks, kas var pieņemt šo izaicinājumu – radīt no jauna.
Atceros, ka savu dzīvi pirms tam cēlu diezgan haotiski, ieklausoties te vienā, te otrā padomdevējā. Bieži vien es pat aizmirsu par Tevi un to, ka Tu esi visa pamatā.
Šobrīd es cieši Tev sekoju, ieklausīdamās katrā vārdā, ko Tu man velti.
Es zinu ne tikai Tavus vārdus, bet katra kustība atsaucas arī uz manu ķermeni. Tā pārtopu es un viss, kas ir man apkārt.
Tagad es zinu, ka mēs kopā liekam jaunus pamatus Mājai, kas ir mana dzīve.
Tu man māci ticību un paļaušanos citādi, nekā zināju to līdz šim.
Tu esi visur pirms es tur esmu.
Es radu kopā ar Tevi.
Mīloši, spēkpilni un ar prieku.
Maija Kadiķe
Gaismas spēka grupa Telegram –
